Cerība nenoteiktības laikā – ko mums atgādināja LAMPAS diskusija?

Dzīvojam laikā, kad nenoteiktība kļuvusi par ikdienu. Ģeopolitiskie notikumi, ekonomiskās svārstības, tehnoloģiju attīstība un straujās pārmaiņas darba vidē liek arvien biežāk uzdot jautājumu – kā saglabāt cerību?

2026. gada 10. jūlijā Sarunu festivālā LAMPA – Vesels Birojs diskusija "Cerība kā stratēģija nenoteiktības apstākļos".

Tieši šim jautājumam bija veltīta LAMPAS diskusija "Cerība kā stratēģija nenoteiktības apstākļos", kurā piedalījās psiholoģijas doktore un geštaltterapeite Elīna Zelčāne, Dziļumspēks kopienas veidotājs, mentors un pasniedzējs Andrejs Vasiļjevs, Valsts kancelejas Cilvēkresursu politikas departamenta vadītāja Ērika Todjēre, SCHWENK Latvija valdes locekle un Cilvēkkapitāla un administrācijas direktore, iniciatīvas Misija Nulle autore un virzītāja Linda Šedlere, kā arī Vesels birojs izveidotāja un diskusijas inicatore Laima Buša. Sarunu vadīja Gatis Smidrovskis.

Kopā meklējām atbildes uz jautājumu, kas šodien ir aktuāls ikvienam – kā saglabāt cerību laikā, kad nākotne kļūst arvien grūtāk prognozējama.

Cerība nav pasīva gaidīšana

Diskusijas laikā vairākkārt izskanēja doma, ka cerība nav tikai pārliecība, ka viss noteikti būs labi. Tā nav vēlme aizvērt acis uz realitāti vai gaidīt, ka pārmaiņas notiks pašas no sevis.

Cerība ir spēja ieraudzīt iespējas arī sarežģītos apstākļos, saglabāt virzienu un turpināt rīkoties arī tad, kad visas atbildes vēl nav zināmas. Tā balstās nevis ilūzijās, bet trīs būtiskos elementos – skaidrā redzējumā par to, kas mums ir svarīgs, gatavībā meklēt risinājumus un ticībā, ka mūsu rīcībai ir nozīme.

Kas palīdz saglabāt cerību?

Diskusijas dalībnieki un auditorija meklē atbildes uz jautājumu – kas palīdz saglabāt cerību laikā, kad nākotne vēl nav līdz galam skaidra?

Lai saprastu, kas palīdz cilvēkiem saglabāt cerību ikdienā, diskusijas laikā jautājām arī auditorijai – kas palīdz saglabāt cerību nenoteiktības apstākļos?

Lai gan katra pieredze ir atšķirīga, skaidri iezīmējās četras kopīgas tēmas.

1. Līdzcilvēku atbalsts un sajūta, ka neesi viens

Cerība reti rodas pilnīgā vientulībā. To stiprina cilvēki, kuri ir līdzās – tie, kuri uzklausa, dalās pieredzē un atgādina, ka arī sarežģīti periodi ir pārvarami. Saruna, kopiena un sajūta, ka grūtības nav jāpiedzīvo vienatnē, bieži kļūst par nozīmīgāko atbalstu.

2. Iepriekšējā pieredze

Cerību palīdz saglabāt atmiņa par jau pārvarētajiem izaicinājumiem. Dalībnieki atzina, ka spēku dod doma – "es jau reiz tam esmu ticis cauri". Mēs bieži nenovērtējam savu iepriekšējo pieredzi kā resursu. Taču tieši tā palīdz atcerēties – arī tad, kad situācija šķiet sarežģīta, mums jau ir pieredze, prasmes un spēks, ar ko tai stāties pretī.

3. Uzticēšanās nākotnei

Cerība nenozīmē skaidri zināt, kā viss atrisināsies. Tā nozīmē spēju pieņemt nenoteiktību un vienlaikus ticēt, ka arī tajā iespējams atrast risinājumus. Mūsdienās, kad pārmaiņas kļūst arvien straujākas, svarīga kļūst nevis spēja paredzēt visu, bet spēja pielāgoties un turpināt kustību uz priekšu.

4. Jēga un virzīšanās soli pa solim

Viens no būtiskākajiem diskusijas pavedieniem bija jautājums par jēgu – kāpēc mēs darām to, ko darām, un kas palīdz saglabāt sajūtu, ka mūsu darbībai ir nozīme?

Tieši šī nozīmes sajūta palīdz saglabāt enerģiju arī sarežģītos brīžos. Kad cilvēks redz sava darba vērtību, saprot savu ieguldījumu un redz nākamo soli, rodas sajūta, ka virzība ir iespējama. Cerību bieži neveido lieli lēcieni. To veido mazi, apzināti soļi uz priekšu.

Ko tas nozīmē organizācijām?

Diskusijā īpaši izskanēja doma – cerību organizācijā nevar ieviest ar saukļiem vai motivējošiem plakātiem. Cerību veido ikdienas pieredze. To rada organizācijas kultūra, vadītāju rīcība un attiecību kvalitāte komandā.

Vadītāji, kuri spēj godīgi runāt par izaicinājumiem, nosaukt realitāti vārdā, skaidrot kopīgo mērķi un pamanīt cilvēku ieguldījumu, palīdz komandām saglabāt ticību arī sarežģītos apstākļos. Savukārt cerība zūd tur, kur cilvēki nejūtas sadzirdēti, neredz sava darba nozīmi vai nespēj ietekmēt procesus sev apkārt. Tāpēc cerība organizācijā nav tikai emocionāls jautājums. Tā ir arī vadības un kultūras jautājums.

Cerība ka prasme un domāšanas veids

Iespējams, tieši šī bija diskusijas svarīgākā atziņa. Cerība nav rakstura īpašība, kas dažiem piemīt, bet citiem ne. Uz to varam palūkoties kā uz prasmi un domāšanas veidu, ko iespējams attīstīt – mācoties no pieredzes, stiprinot attiecības, meklējot jēgu un turpinot rīkoties arī tad, kad nākotne vēl nav līdz galam skaidra.

Ja nepaspēji būt kopā ar mums LAMPĀ vai vēlies sarunu noskatīties vēlreiz, aicinām apmeklēt: https://ceriba.veselsbirojs.lv/

Tur pieejams pilns diskusijas video ieraksts, kā arī iespēja iziet īsu cerības pašnovērtējuma testu sev un komandai, kā arī paskatīties uz šo tēmu arī no personīgā skatpunkta.

Un varbūt svarīgākais jautājums, ko paņemt līdzi no šīs sarunas – ko es varu darīt šodien, lai stiprinātu cerību sevī, savā komandā un savā organizācijā?

Paldies ikvienam, kurš piedalījās, dalījās savās pārdomās un palīdzēja veidot šo vērtīgo sarunu!