Kā apgūt jaunas prasmes pieaugušo vecumā: no zināšanām līdz praksei

Pieaugušo vecumā iespēju mācīties netrūkst, taču, domājot par profesionālo un personīgo attīstību, ir vērts pajautāt: ko es patiesībā vēlos iemācīties un ko vēlos spēt darīt citādāk nekā šobrīd? Šāds jautājums palīdz jau no sākuma domāt par to, kur un kā jauno izmantosim praksē.

Informācija vēl nav prasme

Dažu minūšu laikā varam atrast kursu, lekciju, grāmatu, podkāstu, instrukciju vai ekspertu gandrīz par jebkuru tēmu. Taču plaša pieeja informācijai vēl nenozīmē, ka iegūto spējam pārvērst zināšanās un izmantot praksē.

Lai labāk saprastu, kas mācīšanās procesā īsti notiek, ir vērts atšķirt informāciju,

zināšanas un prasmi.

Ja esam izlasījuši par kādu metodi vai noklausījušies lekciju, esam ieguvuši informāciju. Ja spējam saviem vārdiem izskaidrot, kā tā darbojas, kāpēc tā ir noderīga un kādās situācijās to var izmantot, informācija jau ir kļuvusi par zināšanām. Savukārt prasme sāk veidoties tad, kad spējam šīs zināšanas izmantot paši – reālā situācijā un atkārtoti.

To labi var pamanīt arī labbūtības tēmās. Var zināt, kā stress izpaužas organismā un kādas metodes palīdz mazināt spriedzi, bet prasme sāk veidoties tad, kad spējam laikus pamanīt savas stresa pazīmes un konkrētajā brīdī izvēlēties sev piemērotu rīcību. Var zināt, ka ilgstoša sēdēšana nav vēlama, taču ikdienas paradums mainās tikai tad, kad kustību pauzēm patiešām atrodam vietu savā darba dienā.

Tieši šeit parādās viena no mācīšanās ilūzijām – sajūta “es saprotu” var būt ļoti pārliecinoša, lai gan vēl neko nepasaka par to, vai spējam to izdarīt paši.

Tāpēc pēc mācībām, lekcijas vai praktiskas nodarbības ir vērts sev uzdot ne tikai jautājumu “ko jaunu es uzzināju?”, bet arī: ko no tā es izmēģināšu savā ikdienā?

Vēl labāk, ja šo ieceri padarām konkrētu:

·       kad to izmēģināšu,

·       kādā situācijā,

·       un kā sev par to atgādināšu.

Sākotnējā iedvesma mēdz ātri noplakt, tāpēc jaunai prasmei bieži nepieciešama arī vieta kalendārā, piemērota vide vai nelielas izmaiņas ieradumos, kas palīdz apgūto patiešām izmantot.

Lai iemācītos kaut ko jaunu, jāspēj atkal būt iesācējam

Pieaugušā vecumā šis mācīšanās posms var izrādīties pārsteidzoši sarežģīts. Jo bagātīgāka kļūst mūsu profesionālā pieredze, jo biežāk ikdienā atrodamies kompetenta cilvēka lomā. Mēs zinām, kā rīkoties, pieņemam lēmumus, konsultējam citus un risinām situācijas, kurās gadiem uzkrātā pieredze ļauj daudz ko paveikt gandrīz automātiski.

Jaunas prasmes apguve šo pārliecību uz laiku izjauc. Atkal ir jāuzdod jautājumi, jāpieļauj neveikli pirmie mēģinājumi un jāsastopas ar to, ka kāds cits konkrētajā jomā zina un prot vairāk.

Tāpēc viena no vērtīgākajām pieaugušo mācīšanās spējām ir prasme nezināt, nezaudējot pārliecību par sevi kā profesionāli.

Ja pirmo reizi izmēģinām jaunu stresa mazināšanas tehniku, tā var nešķist dabiska. Ja mainām ierastos kustību paradumus darba dienā, sākumā tie ir apzināti jāatceras. Ja mācāmies citādi vadīt sarežģītu sarunu, pirmie mēģinājumi var būt neveikli. Lai kaut ko vēlāk darītu pārliecinoši, vispirms jābūt gatavam to darīt nepilnīgi.

Kļūda kā daļa no mācīšanās procesa

Attieksme pret kļūdām ir viena no lietām, ko daudzi paņemam līdzi no agrākās mācību pieredzes. Ja kļūda ilgstoši ir nozīmējusi nepareizu atbildi, zemāku vērtējumu vai kaunu, arī pieaugušā vecumā tā var nemanāmi kļūt par spriedumu par mūsu spējām.

Taču prasmes apguvē kļūdai var būt daudz praktiskāka funkcija – tā palīdz ieraudzīt vietu, kurā mūsu pašreizējā pieeja vēl nestrādā pietiekami labi.

Pati kļūdīšanās, protams, vēl negarantē mācīšanos.

Būtisks ir viss cikls: mēģinājums – rezultāts – atgriezeniskā saite – korekcija – jauns mēģinājums.

Tieši šī iemesla dēļ kvalitatīvā mācību procesā nozīmīga ir ne tikai relevanta informācija, bet arī iespēja to izmēģināt, saņemt atgriezenisko saiti un mēģināt vēlreiz.

Savukārt pēc neveiksmīga mēģinājuma var palīdzēt mainīt jautājumu. Nevis “kāpēc man atkal nesanāca?”, bet “kas tieši nenostrādāja un ko es nākamajā reizē darīšu citādāk?”.

Pirmais jautājums viegli aizved pie pašvērtējuma. Otrais palīdz turpināt mācīties.

Progress ne vienmēr ir redzams uzreiz

Jaunas prasmes apguves sākums bieži ir motivējošs, jo progress ir viegli pamanāms. Pirmajā dienā nezinām gandrīz neko, bet pēc nedēļas jau spējam izdarīt pirmos soļus. Vēlāk progress kļūst mazāk pamanāms. Mēs turpinām praktizēt, bet pārmaiņas vairs nenotiek tik strauji. Tieši šajā posmā mēdz rasties šaubas, vai vispār vēl virzāmies uz priekšu.

Tomēr prasmes reti attīstās vienmērīgā, nepārtraukti augošā līnijā. Mācīšanās ietver gan straujākus izrāvienus, gan periodus, kuros notiek atkārtošana, nostiprināšana un arvien smalkāku nianšu apgūšana.

Tāpēc reizēm ir vērts mainīt veidu, kā mēram progresu. Nevis salīdzināt sevi ar vakardienu vai citiem, bet pajautāt: ko es šobrīd spēju izdarīt, kas pirms dažiem mēnešiem prasīja daudz lielāku piepūli vai ko es toreiz vēl nepratu?

 Dažu prasmju attīstību vislabāk pamanām tikai atskatoties.

Prasme veidojas, izmantojot apgūto

Pat vērtīgākās mācības savu lielāko nozīmi iegūst tad, kad tajās dzirdēto sākam izmantot ikdienā.

Tāpēc pēc lekcijas, vebināra vai praktiskas nodarbības nav nepieciešams aiznest līdzi desmit idejas. Dažreiz daudz vērtīgāk ir izvēlēties vienu, kuru patiešām izmēģināsim.

Ja mācāmies par stresu, tā var būt viena metode, ko izmantot saspringtā brīdī. Ja runājam par kustībām, viens konkrēts veids, kā pārtraukt ilgstošu sēdēšanu darba dienā. Ja tēma ir miegs, viens vakara paradums, ko apzināti pamēģināt mainīt.

Mācību kvalitāti ne vienmēr vislabāk raksturo tas, cik daudz jauna tajās uzzinājām. Daudz būtiskāks jautājums ir: ko pēc tām sākām darīt labāk?