Prieks pēc svētkiem: kā to aktivizēt ikdienā?
- Viktorija Buraka
- Jan 7
- 5 min read
Updated: Jan 9
Svētku laiks ir noslēdzies, dāvanas ir saņemtas, galdi (dažiem arī egles) novākti, un kalendārā atkal parādās darba dienas, uzdevumi un pienākumi. Pēc piesātinātā svētku perioda daudzi piedzīvo savdabīgu sajūtu – it kā prieks būtu palicis aiz muguras.
Tieši šajā brīdī kļūst aktuāls jautājums: vai prieks tiešām ir kaut kas, ko piedzīvojam tikai īpašos brīžos, vai arī tas ir resurss, ko varam apzināti veidot ikdienā?
Iepriekšējā rakstā “Prieks, kur tu rodies?” runājām par to, ka prieks un subjektīvā labbūtība ir prasmes, ko var kopt un stiprināt. Šajā turpinājumā pievērsīsimies praktiskajai pusei: kā mērķtiecīgi radīt vairāk prieka mirkļu ikdienā un kāpēc tas ir tik svarīgi.
Kāpēc prieks ikdienā neparādās pats no sevis?
Negativitātes aizspriedums (negativity bias)
Mūsu smadzenes ir veidotas tā, lai ātrāk pamanītu riskus, kritiku un problēmas. Evolucionāri tas palīdzēja izdzīvot, bet mūsdienās nozīmē, ka viens negatīvs brīdis var nosvērt vairāk nekā vairāki labi. Darba vidē tas nozīmē, ka konflikti, steiga vai spriedze iekrāso dienu daudz spilgtāk nekā sasniegumi vai atzinība. Tāpēc labbūtībai nozīmīga ir ne tikai pozitīva pieredze, bet tas, cik apzināti mēs tai pievēršamies.
Kāpēc bieži pamanām slikto, nevis labo?
Iespējams, esi pamanījis, cik viegli vienam kritiskam teikumam izbojāt dienu, kamēr desmit komplimenti paliek fonā. Tas nav mūsu personīgais trūkums, bet gan evolūcijas mantojums. Smadzenes ir trenētas pamanīt draudus un potenciālos riskus[1].
Šis mehānisms kādreiz bija svarīgs izdzīvošanai, jo palīdzēja pamanīt briesmas. Mūsdienās tas izpaužas citādāk: mēs vieglāk atceramies kritiku nekā uzslavas, ātrāk ieraugām problēmas nekā resursus. Darba vidē tas nozīmē, ka viens konflikts var “pārrakstīt” veselu veiksmīgu nedēļu, savukārt labi izdarītie uzdevumi šķiet pašsaprotami. Šī negativitātes nobīde liek prieku burtiski pieķert un noturēt apzināti. Pretējā gadījumā mūsu uzmanība automātiski slīdēs uz to, kas nav kārtībā.
Prieka receptes sastāvdaļas
1) Nozīmes loma: kad “kāpēc” ir svarīgāks par “cik daudz”
Tāpēc aizvien vairāk pētījumu uzsver jēgas un mērķa nozīmi. Cilvēki, kuriem ir kaut neliels, bet skaidrs priekšstats par to, kāpēc viņi dara to, ko dara, kopumā jūtas labāk, pat, ja objektīvi apstākļi nav ideāli. Dažkārt tas ir mīļš projekts, kas eksistē līdzās ikdienas darbam. Citreiz – pārliecība, ka darbs palīdz citiem. Reizēm – mācīšanās un izaugsme, ko sniedz jauni izaicinājumi.
Nozīme ir kā skaidrs virziens kompasā. Tā nepasargā no grūtībām, bet palīdz saprast, kāpēc vispār vērts turpināt. Tādā dzīvē prieka mirkļi nepazūd tukšumā – tie ieaužas stāstā, kas ir lielāks par vienu mirkli vai dienu.[2]
2) Jēgpilnā baudīšana jeb “savoring”
Viena no praksēm, kas palīdz notvert un nostiprināt prieku, ir tā saucamais savoring – apzināta, jēgpilna baudīšana. Šo koncepciju ir izstrādājis un dziļi pētījis profesors Freds Braients (Fred Bryant) no Loiolas Universitātes Čikāgā, kurš vairāk nekā 40 gadus ir veltījis tam, lai izprastu, kā mēs varam pastiprināt un pagarināt prieku no pozitīvām pieredzēm.[2]
Braients definē jēgpilnu baudīšanu kā "spēju pievērst uzmanību, novērtēt un uzlabot pozitīvās pieredzes savā dzīvē". Tas nozīmē dot sev atļauju un laiku būt mirklī, kurš ir labs. [3]
Tas var būt pavisam vienkārši: ieliet sev kafiju un uz minūti nolikt malā telefonu, ļaujot sev sajust siltumu plaukstā, aromātu, izgaršot pirmo malku. Tas var būt ceļš no biroja līdz auto, kurā uz brīdi atceļam domas par nākamo dienu un vienkārši ieraugām gaismu, kokus, pilsētas skaņas. Tas var būt vakars ar bērniem, kad ļaujam sev būt sarunā, nevis paralēli atbildēt uz ziņām.
Braients savā pētniecībā ir identificējis desmit galvenās jēgpilnas baudīšanas stratēģijas:
dalīšanās ar citiem,
atmiņu veidošana,
pašapsveikšana,
sajūtu asināšana,
salīdzināšana,
pilnīga iesaiste,
ķermeņa izpausme,
laika apzināšanās,
pateicība
un "prieka slepkavas domāšana" (pēdējā – kā tas, no kā izvairīties).[4]
Pētījumi rāda, ka cilvēki, kuri regulāri praktizē šādu klātesošu baudīšanu, izjūt vairāk pozitīvu emociju, mazāk depresīvu simptomu un kopumā ir apmierinātāki ar savu dzīvi. Prieks pats par sevi ir īss, taču jēgpilnā baudīšana palīdz tam izplesties laikā – kļūt dziļākam, pamanāmākam un atmiņās paliekošam.[5]
Trīs vienkāršas tehnikas:
Profesors Braients piedāvā vairākas vienkāršas jēgpilnās baudīšanas metodes.
Viena no tām ir gaidīšanas kultivēšana – plānojot patīkamus notikumus, mēs jau iepriekš aktivizējam prieka sistēmu.
Otrs paņēmiens ir “ceļošana laikā”, proti, brīžos, kas mums ir svarīgi, iedomāties sevi nākotnē un ļauties sajūtai, ka šis mirklis ir atkārtoti dāvāts.
Trešā metode ir visu maņu iesaiste – skatīties, klausīties, sajust un ļaut pieredzei izskanēt pilnā spektrā.
3) Kad prieks ienāk caur pilnīgu iesaisti
Vēl viens ceļš uz jēgpilnu prieku ir flow (plūsmas) stāvoklis – brīži, kad esam tik ļoti iegrimuši kādā darbībā, ka pazūd laika izjūta un fonā esošais troksnis. Tas var būt radošs darbs, sporta nodarbība, sarežģītas problēmas risināšana, muzicēšana vai pat rūpīgi izstrādāts projekts[6].
Plūsmas stāvoklis parasti rodas, ja darbībai ir skaidrs mērķis, ja mēs redzam rezultātu un ja izaicinājums ir nedaudz virs mūsu esošajām spējām – pietiekami grūts, lai nebūtu garlaicīgi, bet ne tik grūts, lai nobloķētos. Šajā stāvoklī nav obligāti jāsajūt ekstāze, taču pēc tam bieži parādās ļoti tīra, dziļa apmierinātība. Turklāt aktivitātes, kurās regulāri piedzīvojam flow, parasti neapnīk tik ātri – tās ir mazāk pakļautas hedoniskajai adaptācijai.
4) Pateicība kā smadzeņu treniņš
Pateicība bieži izklausās pēc klišejas, taču tās ietekme ir ļoti konkrēta. Profesors Roberts Emons (Robert Emmons) no Kalifornijas Universitātes Deivisā ir viens no vadošajiem pateicības pētniecības ekspertiem pasaulē. Viņa pētniecībā pierādīts – kad mēs apzināti pievēršam uzmanību tam, par ko esam pateicīgi, smadzenēs aktivizējas apbalvojuma sistēma, kas cieši saistīta ar dopamīnu un serotonīnu.[7]
Emona slavenajā pētījumā, kas publicēts Journal of Personality and Social Psychology, dalībnieki, kuri desmit nedēļu garumā katru nedēļu uzrakstīja piecas lietas, par kurām bija pateicīgi, ziņoja par 25% lielāku laimes sajūtu, labāku miegu un pat biežāk vingrinājās, salīdzinot ar kontroles grupām. Regulāra pateicības prakse burtiski trenē smadzenes biežāk pamanīt labo.[8]
Labs, vienkāršs vingrinājums ir katru vakaru sev pajautāt: "Kas šodien bija vismaz trīs lietas, par kurām esmu pateicīgs?" Var būt ļoti sīki notikumi – smaids, miers pie rīta kafijas, īss brīdis vienatnē, kad izdevās ieelpot. Svarīgi nav lielums, bet klātesamība. Pēc dažām nedēļām daudzi pamana, ka dienas gaitā labie mirkļi sāk izcelties paši no sevis[9].
Svarīgi: Emons uzsver, ka pateicība nav par to, lai ignorētu problēmas vai negatīvās sajūtas, bet par to, lai atpazītu pozitīvos aspektus blakus izaicinājumiem. Viņš uzsver, ka pateicība ir prakse, kas papildina citas garīgās veselības stratēģijas, nevis aizstāj tās.
Prieks kā resurss, nevis prasība vienmēr “būt pozitīvam”
Mūsdienu kultūrā bieži jūtams spiediens būt “pozitīvam”. “Domā pozitīvi, pasmaidi, citiem taču ir vēl sliktāk,” – šādas frāzes var nodarīt vairāk ļauna nekā laba. Tās noliedz reālas sāpes un nogurumu, rada vainas sajūtu un attur meklēt palīdzību, kad tā patiesībā ir vajadzīga.
Jēgpilns prieks nav par izlikšanos, ka viss ir lieliski. Tas ir par spēju blakus grūtumam atvērt vietu arī labajam – dažreiz pavisam mazā devā. Šādā nozīmē prieks kļūst par iekšējo resursu, kas palīdz izturēt, nevis par īsu “atvaļinājumu” no dzīves.
Ir brīži, kad ar mazajiem soļiem nepietiek. Ja nogurums, izdegšana vai trauksme ir tik liela, ka savoring un pateicības saraksti šķiet bezjēdzīgi, tas ir signāls nevis “sasparoties”, bet gan meklēt profesionālu atbalstu un pārskatīt slodzi. Prieks nav greznība – tas ir veselības un darba spēju jautājums.
Rakstā izmantotie avoti:
[7] https://www.dailygood.org/story/532/how-gratitude-can-help-you-through-hard-times-robert-emmons/
Comments