Prieks, kur tu rodies? Kā svētku laiku ne tikai pārdzīvot, bet piedzīvot
- Viktorija Buraka
- Dec 17, 2025
- 4 min read
Tik bieži cilvēki gaida laimi. Kad, vienu rītu pamostoties, atvērsi acis un viss būs citādāk. Jauna dzīve. Tu esi mīlēts, pārticis, ar spīdošu karjeru un bezrūpīgu nākotni. Un tā paiet laiks – diena, nedēļa, mēnesis, gads, divi...pieci gadi un visa dzīve. Nekas nemainās. Ziemassvētku vecītis, ja arī atnāk, zem eglītes nenoliek maisu ar veiksmi visās dzīves jomās, kas automātiski ieslēgsies 1. janvarī.
Laime un prieks – tik ļoti kāroti, tik bieži apspriesti, bet joprojām noslēpumaini
Dažkārt šķiet, ka tie ir kā Ziemassvētku brīnums: vai nu atnāk, vai neatnāk. “Šodien man nav garastāvokļa,” – un viss. Tomēr pozitīvā psiholoģija piedāvā citu skatu: daļu šī “brīnuma” patiesībā var apzināti atbalstīt un kopt, radot tam labvēlīgus apstākļus ikdienā – līdzīgi kā fizisko formu vai miega režīmu.
Prieks nav tikai veiksmes spēle, kas atkarīga no ārējiem faktoriem. Tas ir smadzeņu un ķermeņa process, kas ir pētīts, saprotams un, pats svarīgākais, – ko varam iemācīties vadīt.
Īpaši pirms Ziemassvētkiem, kad darba temps pieaug, termiņi tuvojas un vienlaikus jādomā arī par svētku organizēšanu, dāvanām un ģimenes pienākumiem, daudzi izjūt lielāku nogurumu un spriedzi. Tas ir tieši tas brīdis, kad vērts sev pajautāt: kā es gribu nodzīvot šo laiku? Skrienot tam cauri vai apzināti radot sev vietu priekam?
Prieks un laime – radniecīgi, bet ne vienādi
Ikdienā šie vārdi bieži saplūst vienā. Sakām: “Bija prieks tevi dzirdēt”, “Es priecājos par taviem panākumiem” vai “Es gribu justies laimīgs/-a”, īpaši nedomājot, vai runājam par vienu un to pašu. Tomēr psiholoģijā arvien biežāk prieku un laimi nošķir, jo tie ir divi atšķirīgi procesi.
Prieks ir spilgts, dzīvs mirklis. Tas uzplaiksnī, kad skan mīļākā dziesma, kāds pasniedz dāvanu, kolēģis pasaka sirsnīgu komplimentu. To var sajust ķermenī – siltumā krūtīs, vēlēšanās smaidīt, vieglums kustībās. Prieks ir emocija, kas nāk un aiziet, vilnis, kas paceļ un atkāpjas.
Laime jeb subjektīvā labbūtība ir drīzāk stāvoklis un virziens – sajūta, ka dzīvojam saskaņā ar savām vērtībām, piedzīvojam jēgu, piederību un iekšēju mieru. Tā saglabājas arī tad, kad neesam sajūsmā un ikdiena ir saspringta. Laime ir augsne, no kuras prieks var atkal un atkal uzdīgt.
Ziemassvētki: prieka pretruna stresa laikā
Ziemassvētki ir pretrunīgs laiks: mēs runājam par prieku un mieru, bet realitātē daudzi izjūt spriedzi. Pētījumi liecina, ka ziemas mēnešos pieaug nogurums un emocionālā slodze. Šajā fonā īpaši svarīgi ir nevis mēģināt “būt priecīgam”, bet atrast mazus, jēgpilnus veidus, kā radīt sev atelpu.[1] Kāpēc? Jo Ziemassvētki liek mums daudz paveikt: pabeigt darbu pirms brīvdienām, sagādāt dāvanas, organizēt svētkus, satikt ģimeni (dažkārt esot sarežģītās attiecībās vai citā valstī), paredzēt finansiālos tēriņus un tas viss ar smaidu. Tas rada spriedzi starp to, ko "vajadzētu" just, un to, kā dažkārt patiesībā var justies.
Gada noslēgumu un svētku laiku nevar pilnībā “izplānot bez stresa”. Taču ir mazi, apzināti lēmumi un ieradumi, kas var palīdzēt atgūt līdzsvaru un pamanīt prieka mirkļus arī saspringtā laikā.
Tas bieži sākas ar pavisam nelielu pauzi – apzinātu apstāšanos, lai ieklausītos sevī un pamanītu, kas šobrīd patiešām ir vajadzīgs.
Apzinātība palīdz arī iegrimt brīžos – darot to, kas sagādā prieku, vai esot kopā ar sev tuvajiem, neļaujot uzmanībai aizslīdēt automātiskās domās.
Zemāk apkopotas dažas idejas, kā ikdienā radīt vairāk telpas priekam. Nevis visu uzreiz, bet izvēloties vienu vai divas lietas, kas šobrīd šķiet visreālākās un palīdzinošākās:
Izvēlies vienu tradīciju, kas Tev patiešām sniedz prieku, un dod tai prioritāti.
Ja ģimenes saiets rada trauksmi, ieplāno sev "mazo prieka brīdi" – pastaigu, kafiju, brīdi vienatnē.
Praktizē jēgpilnu baudīšanu ar Ziemassvētku brīžiem: gaismu, smaržu, siltumu.
Praktizē pateicību – nevis kā pienākumu, bet kā brīdi, kad apzināti padomā: "Kas šogad man bija labs?", “Kādus skaistus mirkļus esmu šodien piedzīvojis?”
Un, ja vari – dalies. Prieks nav resurss, kas izsīkst, kad dalāmies vai dāvājam to citiem; bieži tas tieši palielinās tad, kad to piedzīvojam kopā ar citiem.
Ieklausies savās sajūtās un esi autentisks: svētki var izskatīties dažādi! Svarīgi ir mēģināt atrast ritmu, kas šobrīd saskan ar Taviem resursiem un vajadzībām.
Arī vadītājiem un HR speciālistiem Ziemassvētku laiks ir arī iespēja apzināti rūpēties par darbinieku labsajūtu. Elastīgāks darba grafiks, atgādinājumi izmantot atvaļinājumu, skaidras darba–atpūtas robežas un iekļaujošas svētku aktivitātes var būtiski mazināt gada nogales stresu.[2]
Un arī laime ir prasme!
Prieks un laime nav loterija, kurā daži laimē, bet citi – nē. Tie ir procesi, kurus varam izprast, trenēt un kopt. Sākot ar ļoti maziem soļiem – vienu klātesošu apzinātības mirkli dienā, pāris minūtēm pateicības, atklātu sarunu ar cilvēku, kurš mums ir svarīgs, vai nelielu soli pretī tam, ko patiesi uzskatām par jēgpilnu.
Varbūt šodien pietiks ar vienu vienkāršu jautājumu sev: “Kas man šobrīd sniegtu mazu, bet jēgpilnu pilīti prieka?”
“Vesels Birojs” piedāvājums
Ja Tavā organizācijā noderētu neliels, bet jēgpilns impulss labbūtībai un apzinātībai, “Vesels Birojs” piedāvā īsas, praktiskas mācības šīs tēmas iedzīvināšanai ikdienā.
Lektora Anša Jurģa Stabinga nodarbība “Laime un apzinātība” palīdz saprast, kas ietekmē mūsu subjektīvo labbūtību un kā apzinātības pieeja var atbalstīt mūs kā ikdienas spriedzē, tā palīdzēt piedzīvot vairāk prieka un laimes sajūtas.
Savukārt Laimas Bušas nodarbības “Laime un labbūtība” un “Labbūtība darbā un ārpus tā: ko varam ietekmēt paši?” piedāvā viegli izmēģināmus veidus, kā paskatīties uz saviem paradumiem, labāk izprast subjektīvās labbūtības faktorus un ieviest vienkāršus ieradumus pateicībai un ikdienas labsajūtas uzlabošanai – gan darbā, gan mājās.
Ja jūti, ka ir laiks uzbūvēt ar savām rokām mazliet vairāk prieka – sev, savai komandai un savai organizācijai – mēs ar prieku būsim līdzās šajā procesā.
Raksta 2.daļā pastāstīsim par konkrētām metodēm, kas palīdz ieviest ikdienā vairāk prieka mirkļu un vairot labbūtību arī ilgtermiņā.
Rakstā izmantotie avoti:
Puikiai suprantu, kaip sunku susidurti su tuščiomis sienomis; šešis mėnesius spoksojau į tuščią erdvę virš sofos, nes nenorėjau tų įprastų pirktinių plakatų, kuriuos turi visi. Galiausiai nusprendžiau tiesiog atsispausdinti vieną savo peizažo nuotrauką iš žygio, kad ji atrodytų asmeniškiau. Naudojau ViarCanvas, kad tai padaryčiau ant didelės drobės, nes norėjau tekstūruotos išvaizdos, o ne blizgaus nuotraukos atspaudo. Iš tikrųjų rezultatas geresnis, nei tikėjausi, o rėmas buvo pakankamai tvirtas, kad būtų lengva pakabinti. Jis tikrai sušildo kambarį, nekainuodamas daug pinigų, kaip originalus paveikslas.